Aktualitātes
Ineses Vītoliņas piemiņai
Tu esi dārzs-
pilns ziedu un plaukstošu koku,
pilns sapņu, cerību un radošu moku,
Tu esi dārzs-
pieliets ar liesmu, ar ugunskuru
Un Tavas dvēseles dziesmu.
/Inese Vītoliņa/
Inese Vītoliņa
1958. gada 20. februāris – 2016. gada 2. decembris
Inese sevi uzskatīja par Krotes meiteni, jo lielāko savu mūža daļu viņa nodzīvoja Krotes “Saulrietos”.
Mācījās Inese Krotes pamatskolā, Aizputes vidusskolā, Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Strādāja Kandavas vidusskolā, pēc tam Krotes skolā par latviešu valodas, vēstures un mājturības skolotāju. Bija arī mācību pārzine, pēc tam astoņus gadus bijusi direktore Krotes skolā. Ineses sirdslieta bija latviešu valoda, un viņas prasme to mācīt bija fenomenāla- šķiet pat kokam dārzā viņa varētu iemācīt stādīt plānus un likt komatus. Savu maģistra darbu Inese rakstīja par Kronvaldu Ati un par viņa saistību ar Kroti. Par Kronvaldu Inese referēja zinātniskajā konferencē Rīgā Latviešu Biedrības namā 2012. gada 14. novembrī.
Inesei bija “kalnākāpējas” gars – viņa mācīja nebaidīties no sarežģītām lietām, bet visam tikt pāri ar smaidu un darbu. Bērniem visvairāk patika Ineses prasme stāstīt – vienalga, vai senā vēsture, vai literatūra, vai tas, kāda mūsu skola būs pēc gadiem. Inesei bija savs redzējums un vēlme to visu realizēt dzīvē.
Kā vadītāja Inese bija saprotoša. Viņa pieņēma cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bet tomēr centās katrā atmodināt kādu lielāku varēšanu un gribēšanu. Iejūtīga – ikviena problēma, ar kuru pie viņas griezās, tika risināta, ikviena bēda uzklausīta.
Mazie skolas bērni Inesi sveicināja: “Labrīt, mīļā direktore!” un samīļoja viņu.
Otra sirdslieta Inesei bija dārzs – puķes, koki, garšaugi. Pavasaros, braucot no Liepājas semināriem, viņa kolēģus izvadāja pa visām dārzniecībām, sakot – vajag jau kaut ko sirdij.
Pēdējā Ineses aizraušanās bija pupiņu audzēšana, pēdējais koks, ko iestādīja, bija persiks – tā augļus jau garšos citi.
Inese bija bezgala saprotoša un jauka mamma meitai un mīļa omiņa mazdēliņiem. Inese ļoti dzīvoja līdzi visām meitas veiksmēm, viņas dzīves gaišumam un stabilitātei.
Par Ineses sirds siltumu liecina arī pirms daudziem gadiem ģimenē pieņemtais audžudēls, kuru viņa visādi centās atbalstīt. Inesei ap sevi patika pulcināt draugus – viņas bija piecas draudzenes, kuras kopā vienoja Inese. Tur bija gan ogošana, gan sēņošana, gan zvejošana, gan pirts rituāli, konservēšana, koncerti un izbraucieni. Draudzeņu rūpes bija arī Ineses rūpes, viņu prieki bija Ineses prieki, un draudzenes mamma Inesi skaitīja par savu meitu, jo pašai savas mammas Inesei vairs nebija, un draudzenes Inesi turēja par māsu, jo savas māsas Inesei nebija.
Bez amatiem un redzamām pozīcijām cilvēki ir arī kaimiņi. Ar ikdienu, sadzīvi, mājas priekiem un ne tik jaukiem brīžiem. Ļoti pietrūks vis, vis ... garšīgākās biezpienmaizītes Jāņu rītā, sapņaino runu Līgo naktī, maziem kaimiņbērniem sagatavoto krāsaino olu Lieldienu rītā, sarunas par un ap kartupeļiem, kas īstenībā ir kas vairāk kā sarunas par tupeņiem. Tā varētu skaitīt līdz mūžībai lietas un nozīmes, kuras vairs nebūs nekad. Nekad.
Pēc ļoti ilgas un grūtas slimības lai viegls ceļš Inesei uz Mūžības zvaigznēm. Mums paliks gaišas un siltas atmiņas sirdīs.
Krotes skolas kolektīvs