Ar šādu moto 1.jūlija vakarā pie Zviedru vārtiem sapulcējās braucēji uz velosipēdiem (kopskaitā ap 30) un devās atklāt Priekules novada tūrisma velomaršrutu Nr.3. Laika apstākļi bija labi, ceļš balts un grantēts - braucēju svīta izkārtojās viens aiz otra ceļā uz Purmsātiem. Šis ceļa posms nebija īpaši labi braucams, jo grants segumā izveidojusies redele neļāva braukt ātri. Dzelzceļa sliedes sasniedzām ātri, kur piebiedrojās z/s ‘’Stiebriņi’’ zirgu pajūgs.
Purmsātu centrs bija ļaužu patukšs, bet tie, kas trāpījās ceļā bija gana laipni, sveicināja un novēlēja labu ceļavēju. Pa centra asfaltu braucot iznāca atpūsties no nejaukā grants seguma, kas bija līdz Purmsātiem. Muižas varenību vēl joprojām Purmsātos apliecina liepu/ozolu/kastaņu gatve, kas ieved un izved (kā mūsu gadījumā) katru ceļotāju un viesi, kas ierodas un izbrauc no Purmsātiem.
Tad devāmies nu jau pa labāku grants ceļu virzienā uz Gramzdas pusi, vienīgi apstājoties pie Majorāta staba (baronu laiku robežstaba), kas vienmēr zīmīgi sveicina garām braucējus...Jā, un nemaz tik daudz šo stabu mūsu pusē nav saglabājušies, bet tie kas ir - tos būtu vērts zināt un vairāk pieskatīt!
Cāļu ciems ( tā sauc vietu netālu no Gramzdas) zaudējis agrāko lepnību, vien atstājot četras dzīvojamas mājas un saimniecības – pārējo puduru vietās var nojaust, ka agrāk te bijušas mājas, kad to iedzīvotāju bijis vairāk – tagad citi laiki! Toties tā kā smaržoja ceļmalas ziedi un nopļautais siens, to smaržu nācās izbaudīt pilnībā –nu īsta vasara!
Pirms došanās pa Trekņu gatvi nobraucām lejā pie Gramzdas avotiņa – apraudzīt un nogaršot vai tā ūdens ir tik garšīgs kā dzird stāstam Priekulē.. Un patiesi – tik tīras un dzidras tērcītes veldzē katru dalībnieku un liek aizdomāties, kāpēc nav neviena, kas to pildītu traukos un taisītu biznesu – jo šis ūdens tiešām ir to vērts!
Ceļš uz Treķņu muižas ēkām un drupām ved pa liepu gatvi, kas vakara saulei piešķir citu nokrāsu un tās smaržas liecina, ka liepu ziedēšanas laiks vairs nav aiz kalniem.... Pakalnēs satikām aitu un jēru bariņu un nopriecājāmies par lopiņiem, kurus tiešām vēl kāds audzē, jo šādu skatu Latvijā vairs nav palicis daudz!!! Trekņu muiža – maz dzirdēta(varbūt labi aizmirsta!) vieta, pa kuras vēsturi nav daudz nostāstu – varbūt paši gramzdenieki zina ko vairāk. Mūsu grupa nosecināja, ka šo vietu vajadzētu vairāk pētīt, jo saglabājies pat ceļa bruģis un vairāku ēku drupas, kas šodien nevienam nav vajadzīgas, bet tie mūri ir mūžīgi, jo celti no laukakmeņiem.
Pa stāvu ceļu kāpjamies uz augstieni, kur skatam paveras grantsbedres, kas arī šodien tiek lietotas, jo kalna pakājē darbojas karjers „Bites”, tur seko garš nobrauciens no augstā kalna, kuram paralēli jaunieši nolemj iekļaut papildus braucienu pa MTB maratonam speciāli veidotajiem uzbērumiem jeb amerikāņu kalniņiem. Grupa sadalās un turpina ceļu uz Mazgramzdu. un tad tikai sākas....
Jau pusceļā manījām draudoši melnus mākoņus, kas likās liela gabala attālumā no mums, kuru pusē brīžiem ierūcās pērkons. Īpaši nedomājām par to, ka kaut kas varētu uznākt...
Bet tikko bijām tikuši līdz Mazgramzdas autobusu pieturai - tad tikai sākās – visa melnā trajektorija dzinās mums pakaļ un tad arī panāca.....Visa grupa dabūja izlīt pamatīgi – nu tā ka sausa nav ne vīlīte, pērkons granda virs galvām un zibeņi šķīda uz visām pusēm – bijām pašā negaisa epicentrā. Lietus gāza aumaļām, bet silti tā ūdeņi šļācās no velosipēdu riepām uz kājām, ka kādu brīdi tas bija pat patīkami. Pie Brāļu kapiem vētra mazliet norimās un Zviedru vārtos jau bija mierīgāk – tie kas bija atbraukuši, vēl paspēja uztaisīt braucēju visslapjāko bildi, nošausmināties pa dabas stihijas pēkšņo atnākšanu un protams, izmērīt nobraukto ceļa gabalu, kas kopā bija 23,6 km. Maršruts tika atklāts un protams, katra tā dalībnieka mājā pārrunāts pie karstas tējas tases sasildoties, bet kopumā nenoliedzami tas ir interesants, kur braukt un ko rādīt pašmāju un iebraucējiem – velotūristiem.
Paldies par atsaucību visiem brauciena dalībniekiem, drīz tam sekos maršruts Nr.4, kas vedīs uz Gramzdu, Kalētiem, Gravniekiem un Paplaku un būs divreiz garāks ap 50 km.
Jā, šajās dienās vēl viena laba ziņa -Priekules veloklubam tika pieprasīti papildus dokumenti par telpu īri, no Leader projekta ll kārtas vērtēšanas komisijas un tas nozīmē, ka varbūt veloklubam veiksies projektā un mēs rudenī iegūsim 8 jaunas airu laivas un 12 jaunus velosipēdus – kaut nu izdotos!
Bet tepat - šajā svētdienā, 10.jūlijā aicinām kopā doties uz Lietuvu – Šventāju (apmēram 50+50 km), izbraukšana plkst.7.00 no Zviedru vārtiem.
Nu tad atkal - braucam!!!
Savas izjūtas pierakstīja brauciena dalībniece Daiga Egle